EBD stāsts. Diānas piedzīvojumi Turīnā, Itālijā.

Diāna stāsta par savu Eiropas brīprātīgā darba pieredzi un iespaidiem :"Pirms nu jau gandrīz pieciem mēnešiem ierados Turīnā, lai pavadītu šeit gadu, veicot Eiropas Brīvprātīgo darbu. Gaidīju siltu un saulainu laiku, bet ieraudzīju aukstu, lietainu pilsētu. Turīna ir pretstats stereotipiem par saulaino Itāliju, jo te tik tiešām bieži līst. 

Savu organizāciju „Eufemia” iepazinu pirms diviem gadiem, kad piedalījos viņu rīkotā jauniešu apmaiņā. Ierodoties Itālijā un iepazīstot organizācijas darbu, drīz vien sapratu, ka tas būs ļoti daudzveidīgs, tā kā Eufemia strādā gan jaunatnes jomā, gan iesaistās dažādos sociālā atbalsta projektos, gan arī rīko aktivitātes bērniem. Kopā ar mani EDB uzsāka vēl divas meitenes no Spānijas un Nīderlandes.

Pirmo nedēļu pavadījām iepazīstot mūsu jaunās mājas un Itālijas birokrātiju. Kārtojām uzturēšanās dokumentus un apciemojām NVO un jauniešu centrus, ar kuriem turpmāk sadarbosimies. Tad sākām apmeklēt itāļu valodas kursus, kuri vēlāk ļoti noderēja, tā kā šeit reti kurš runā angļu valodā. 

Mūsu pirmais praktiskais EBD uzdevums bija gājiens uz tirgu kādā sestdienas pēcpusdienā kopā ar vairākām vietējām ģimenēm, kuras nonākušas finansiālās grūtībās. Tā kā svētdienās tirgus ir slēgts un sestdienu vakaros tirgotājiem bieži paliek pāri svaigi augļi un dārzeņi, kurus nav izdevies pārdot, viņi ir ar mieru šo pārtiku atdot ģimenēm, kurām tā nepieciešama, tādējādi neļaujot pārtikai aiziet postā un sniedzot atbalstu trūcīgām ģimenēm. Tā nu jau gandrīz 5 mēnešus katru sestdienu mēs ejam uz tirgu, savācam nepārdoto pārtiku un vēlāk to sadalām ģimenēm, kuras ieradušās. Projektā piedalās vidēji 20 ģimenes un nepārdotās pārtikas ir ļoti daudz. Lai arī darbs ir sestdienās, kad būtu dabiski atpūsties vai doties kādā izbraucienā, katru sestdienas vakaru nāku mājās ar gandarījumu un prieku. 

Jāatzīst, ka pirmie divi mēneši nebija viegli. Uzsākt EBD ir gluži kā uzsākt dzīvi no jauna – jaunas mājas un jauni dzīvokļa biedri, jauna darba vide un cilvēki, ar kuriem sadarboties. Tam pa virsu – jauna valoda un žesti, kurus tu nesaproti. Ogļhidrātu kultūršoks – Itālijā tik tiešām cilvēki katru dienu ēd pastu. Un jauns, nesteidzīgs dzīves ritms – nesteidzas ne cilvēki, ne sabiedriskais transports. Bieži vien to, cikos tu nonāksi (un vai vispār nonāksi) kādā pasākumā izlem nevis tu, bet autobusa vadītājs. 

Taču maijā piedalījāmies EBD apmācībās Romā, kur satikām citus brīvprātīgos, kuri šobrīd, tāpat kā mēs, veic savu brīvprātīgo darbu Itālijā un sapratām, ka tas viss pieder pie lietas. Un pirmās grūtības noteikti ir tā vērtas, jo laika gaitā tu paplašini savas robežas, dari lietas, kuras agrāk baidījies darīt, iegūsti jaunus draugus un pat jaunu ģimeni. 

Sākām darboties arī patversmē, kur nonākuši cilvēki, kuri zaudējuši mājas vai saskārušies ar krīzes situācijām. Tur brīvprātīgie ir ierīkojuši dārzu, kurā reizi nedēļā kopā ar patversmes iedzīvotājiem stāda un kopj augus un dārzeņus, un vēlāk visi kopā pie liela galda ietur pusdienas. Jūnijā trīs dienas nedēļā pavadījām bērnu nometnē, kopā ar Turīnas jauniešiem rīkojot aktivitātes bērniem, ko nekad iepriekš nebiju darījusi. Iepazinām arī Erasmus+ jauniešu apmaiņu otru pusi – no koordinatora skatu punkta, un plānojām aktivitātes jauniešu apmaiņai, kura jūlijā norisinājās Turīnā. 

Man ir paveicies ar EBD projekta izvēli, jo tā kā nebiju pārliecināta, kurā jomā konkrēti vēlos darboties, šeit varu darīt mazliet no visa. Un lai arī projektu, kuros palīdzēt, šeit ir daudz, mūsu idejas tiek atbalstītas un uzklausītas, un mums ir iespēja īstenot arī personīgos projektus. Kopā ar meitenēm no Spānijas un Nīderlandes izveidojām valodu klubu, kurā piedāvājām itāļiem uzlabot angļu, spāņu, krievu un holandiešu valodas zināšanas. Katru nedēļu pie mums nāk ap 10/15 cilvēkiem. Spēlējam spēles, diskutējam, iepazīstam viens otra kultūru, un nu jau sākam pārvērsties tādā kā ģimenē, jo tiekamies pat brīvajā laikā, kad, piemēram, rīkojam starptautiskās vakariņas. 
Lai arī mans projekts vēl nav pat pusē, laiks skrien ļoti ātri. Katru dienu mācos ko jaunu un reizēm ir sajūta, ka ar 24 stundām dienā ir par maz.  

Paldies Ventspils Jauniešu Domei un Associazione Eufemia!