Latviete Itālijā

Sveiciens visiem no Itālijas! Mani sauc Ruta, esmu brīvprātīgā ilgtermiņa EVS (ESC) projektā pateicoties Ventspils jauniešu domei un asociācijai Eufemia! Mans projekts ilgst gadu un šobrīd esmu tā pusē. 


 
Jāsaka, ka nebija viegli pieņemt lēmumu pamest darbu un savu ikdienas dzīvi Latvijā. Bet tomēr pāris mēnešu laikā pieņēmu lēmumu, ka vēlos doties uz laiku dzīvot ārzemēs, tikai nebija ne jausmas kā. Līdz atradu brīnišķīgu iespēju – brīvprātīgo darbu Eiropā. No daudz kā atteicos, lai būtu šeit – darba, iepriekšējās algas, auto, uz laiku no draugiem un ģimenes, bet jāatzīst, ka par spīti visam, nevienu brīdi neesmu nožēlojusi savu izvēli. 

Ja domā par brīvprātīgā darba veikšanu un esi vēl savas izvēles priekšā, iesaku pirms tam noorganizēt tikšanos ar kādu, kas jau ir piedzīvojis šādu pieredzi. Protams, neviena pieredze nav identiska, bet vismaz varēsi uzzināt galvenos punktus, kam jāpievērš uzmanība, kas sagādāja lielākās grūtības utml. 

Kad biju Latvijā, domāju, ka esmu ļoti ekstraverta, ka esmu brīva no aizspriedumiem, ka, visticamāk, man nebūs grūtību šī projekta laikā, bet atrodoties ārpus savas valsts, dzīvojot ar citiem cilvēkiem, sapratu, ka viss nav tik vienkārši. Arī man ir grūti pieņemt citu kultūru īpatnības, arī es šad tad pie sevis nodomāju, ka “tas taču nav normāli” un sapratu, ka priekš itāļiem nemaz neesmu tik ekstraverta kā man šķita. 
 
Protams, dzīvot ārzemēs, pie tam nezinot valodu, ir izaicinājums. Arī es biju nobijusies pirms projekta sākuma, taču šādos projektos, pirmkārt, Tu nekad neesi viens – par Tevi rūpējas iepriekš minētās organizācijas, Tu satiec citus brīvprātīgos, studentus, vietējos vienaudžus ar līdzīgām problēmām un viss agrāk vai vēlāk tiek atrisināts.
 
Mēs pat bijām “On Arrival Training”, kur bijām 30 brīvprātīgie Itālijā no 17 dažādām valstīm! Nedēļu dzīvojām kopā un profesionāli treneri stāstīja visu par un ap brīvprātīgo darbu. 


     
Otrkārt, pat nedaudz maģiski, kā šāda veida projekti palīdz Tev pārbaudīt pašam sevi. Šad tad Tavu spēju robežas, šad tad Tavu pacietību.. Jau tagad saprotu, ka es vairs neesmu tas pats cilvēks, kas biju pirms 6 mēnešiem.
Treškārt, Tu iegūsti jaunas prasmes arī pats priekš sevis. Eufemia mūs iesaista pēc iespējas vairāk projektos un Tu vari būt atbildīgs par darbu, ko iepriekš nekad neesi darījis. Nu jau arī esmu spējīga sarunāties itāļu valodā, izmantojot vienkāršus teikumus, novadīt dažādas aktivitātes, spējīga attīstīt jaunas idejas projektiem, pielāgoties cilvēkiem un vairs nebrīnīties par to, kas iespējams pirms tam man šķita nesaprotami.  
Mana ilgtermiņa brīvprātīgo komanda – es, Jenny (Vācija), Ana (Spānija (dienvidi)), Irene (Spānija (ziemeļi)). Starp mums nu jau izveidojusies īpaša saikne, projekta laikā palīdzam un atbalstam viena otru.


 
Kāda ir brīvprātīgo ikdiena? Tas atkarīgs no Tavas uzņēmējorganizācijas. Mūsu uzņēmējorganizācija Eufemia iesaista mūs tiešām dažādos projektos. Man visvairāk patīk tie, kas saistīti ar valodu apguvi, piemēram “Language club”, kurā ar dažādu aktivitāšu palīdzību es vietājiem jauniešiem palīdzu pārvarēt bloku runāt angļu valodā. Jūtos tiešām noderīga, jo atceros, ka vēl pirms pusotra gada kautrējos par savu angļu valodu. “Language tandem” ir aktivitāte nedaudz šaurākā lokā (maksimums 6 cilvēki). Arī tā mērķis ir palīdzēt vietējiem pārvarēt barjeru runāt angļu valodā, taču pēc tam viņi palīdz man pārvarēt barjeru runāt itāļu valodā. 
Katru sestdienu ejam uz tirgiem un tirgotāji mums dod pārtiku, kuru citādi viņiem nāktos izmest ārā. Pēc tam mēs ēdienu izdalam cilvēkiem, kuri to vēlas saņemt. 

Šādu pašu uzdevumu no rītiem mēs veicam ar maizi. Nogādājam cilvēkiem, kas to neizmetīs ārā.  


Papildus tam, mēs palīdzam Eufemia ar visiem citiem projektiem, ko viņi rīko, piemēram “Youth exchange”, “training course”, veidojam reklāmas, pēc nepieciešamības publicējam informāciju internetā utml. Veidojām pat izglītījošo “Escape room” dažādās vietās Turīnā, piemēram vienā no Turīnas universitātēm un pilsētā netālu no Turīnas. Spēle ir grūta, bet aizraujoša. 

Ikdienas dzīve ir notikumiem pilna, nekad nav garlaicīgi un šad tad esam ļoti noguruši.. 
 
Mana dzīve ir šobrīd ir Turīnā, bet izmantoju savas brīvdienas, lai redzētu Itāliju un esmu bijusi arī Dženovā, Como, Sicīlijā, Romā (un tās apkārtnē pilsētās pie jūras, tādās kā Pomezia, Ardea, Anzio), Neapolē, Pompei.. Katra vieta ir ar savu personību.. un tās tik dažādas.

 Esot ārzemēs, mans patriotisms nav zudis. Tieši otrādi, tas ir audzis. Un ir tik patīkami apzināties, kam esi piederīga, kur ir Tavas saknes.. Ļoti spilgti to aptvēru, kad neplānoti man nācās uz dažām dienām atgriezties Latvijā un brīdī, kad autobusā no Viļņas uz Rīgu varēju LATVIEŠU VALODĀ uz krūtīm izlasīt “Robežsardze”, kā arī mana pase robežsargam nebija tik interesanta kā citu personu pase, jo uz tās ir rakstīts “Latvija”. It kā nenozīmīgi brīži, kas pēc 6 mēnešiem ārzemēs man šķita ļoti nozīmīgi. Tādas lietas grūti izstāstīt, tās jāsajūt.
    Tāpēc, manuprāt, tas nav nekas slikts, ja jaunieši brauc apskatīt pasauli. Tagad taču var, tagad taču ir iespējas! Un kurš gan cits stāstīs pasaulei par mūsu mazo, stipro Latviju?