Baibas blogs

Bez nosaukuma

Baiba Grīnberga

19.02.2013. 

Izaugsmes karuselis 

 „Neviens pasākums, neviena ballīte vai ceļojums salīdzinot ar šo apmaiņu nav bijis tik patīkams, piedzīvojumiem bagāts, aktuālas informācijas pildīts, komunikablu un sirsnīgu cilvēku apmeklēts”. Šī ir tikai viena no pozitīvajām atsauksmēm, kādas dzirdēju no jauniešu apmaiņas „Zaļā gaisma aktīviem jauniešiem” dalībniekiem. Jauniešu apmaiņa norisinājās projekta “Jauniešu iniciatīvas un sadarbība” ietvaros, un to organizēja biedrība “Ventspils Jauniešu dome” sadarbībā ar Ventspils Jaunrades nama Jauniešu klubu “Knaģis” un Igaunijas nevalstisko organizāciju “Triigi Trikirand”.

Es uzskatu, ka mūsdienās ir svarīgi nepazaudēt savu nacionālo identitāti, bet tajā pašā laikā apzināties to, ka esam Eiropas Savienībā un mums būtu jāzina arī citu tautu kultūras iezīmes, jo nekad nevar zināt, kur nākotne mūs „aizvedīs”. Piedaloties apmaiņas programmās, man tika dota iespēja pabūt tepat mūsu kaimiņvalstīs- Igaunijā un Lietuvā, un pavadot ilgāku laiku kopā ar citu valstu jauniešiem, uzzināju daudz jauna, par ko ikdienā pat netiku aizdomājusies. Interesanti ir tas, ka Baltijas valstu kultūras dala gan kopīgas, gan pilnīgi atšķirīgas iezīmes. Secināju, ka pēc temperamenta latvieši ir līdzīgi lietuviešiem, bet igauņi ir daudz atturīgāki un ne tik straujas dabas. Ja runājam par virtuvi, tad jāatzīst, ka ēdieni šīm trim valstīm ir ļoti līdzīgi, bet ievēroju, ka lietuviešiem ļoti garšo viss, kas saistīts ar biezpienu vai piena izstrādājumiem. Man ļoti garšoja igauņu nacionālais saldais ēdiens, kas ir nedaudz līdzīgs mūsu rupjmaizes kārtojumam, taču tā pagatavošana ir savādāka. Arī tradīcijas, piemēram, Vasaras Saulgriežu atzīmēšana, Ķekatās iešana Ziemassvētkos, dažādas spēles kaimiņvalstīs ir līdzīgas. Arī apstiprinājās fakts par to, ka mūsu dziedātāja Laura Reinika hīts „Es skrienu” ir ļoti populārs gan Igaunijā, gan Lietuvā. Es uzskatu, ka ir svarīgi vispirms iepazīt citas kultūras, un tikai tad izvērtēt, kas šķiet pieņemams un kas ne, jo ir pieņemti stereotipi, ka viss nezināmais ir slikts, taču šie pieņēmumi bieži vien ir maldīgi.

Tikpat svarīgs faktors šādā sadarbībā ar ārzemju jauniešiem ir draudzība, kura izveidojos, ja cilvēki kopā pavada vairākas dienas, tā teikt „ir spiesti” komunicēt, piedalīties semināros, strādāt komandās un uzticēties viens otram. Ja sākumā jaunieši apmaiņā dodas nevienu nepazīstot, un pat necerot ar kādu sadraudzēties, tad visbiežāk visiem šķiroties ir asaras un solījumi apciemot vienam otru, kā arī draugu loka paplašināšana interneta vietnēs.

Nedrīkst arī piemirst faktu, ka šādas aktivitātes dod lielisku treniņu angļu valodas uzlabošanā. Arī citi jaunieši, ar kuriem runāju teica, ka teorētiski angļu valodu prot, bet trūkst īstas prakses tās pielietošanā dzīvē, tādējādi šādās apmaiņās angļu valoda būtiski uzlabojas visiem. Uzzināju arī to kā citās valodās pateikt dažādus svarīgākos vārdus un frāzes, no kurām man visvairāk patīk „aitäh”, ko izrunā kā „aita”, bet igauniski nozīmē –paldies.

Es uzskatu, ka šāda veida sadarbība var būt ļoti noderīga jauniešu izaugsmē un pašapziņas celšanā. Semināros, kuri norisinājās apmaiņu laikā, tika pielietotas neformālās izglītības metodes, kas viegli un saprotami atspoguļoja dažādas jauniešiem aktuālas tēmas. Pirms tam īsti nezināju kā rakstīt projektus, organizēt pasākumus vai strādāt komandā, bet dalība semināros deva man iespēju apzināties savas spējas un šāda pieredze ir nenovērtējama.

Iespējams, ka daudziem šādas apmaiņas var šķist nedaudz muļķīgs pasākums un nelietderīga laika pavadīšana, bet visticamāk to saka jaunieši, kuriem nav bijusi iespēja piedalīties šādās aktivitātēs. Iesaku jauniešiem izrādīt iniciatīvu un piedalīties šāda veida apmaiņās ar ārzemju jauniešiem, jo tas būs piedzīvojums, ko neaizmirsīsiet un nenožēlosiet.

12.06.2012.

Smēķēšana kā aktualitāte mūsdienu jauniešu vidū

Mūsdienās arvien vairāk ir redzami jaunieši, kas pat nav sasnieguši pilngadību, bet ir aktīvi smēķētāji un kā jokos raksta „18 gados jau mēģina smēķēšanu atmest”. Patiesībā nemaz nebiju pievērsusi īpašu uzmanību šai problēmai, kamēr tas neskāra mani pašu, jo kā izrādās, man pazīstams cilvēks, kas vēl sasniedzis 14 gadu vecumu, jau ir aktīvs smēķētājs. To uzzinot, biju nelielā šokā, jo kā gan „bērns” var atļauties ko tādu darīt šādā vecumā?! Protams, ka uzreiz nevarēju teikt, cik tas ir nepareizi, jo esmu pateicīga, ka vismaz man šis cilvēks uzticas, pretējā gadījumā aiz manas muguras notiktu vēl nez kādas lietas, par kurām mani turpmāk vienkārši neinformētu. Pašlaik šai problēmai esmu pievērsusi lielāku uzmanību un tiešām redzu, ka ielu stūros mīt bērnu bariņi, no kuriem nepīpē tikai retais, it īpaši tas ir aktuāli vasaras sezonā, kad skolās ir brīvlaiks.

Iemesli tam, ka jaunieši sāk smēķēt tik agrā vecumā var būt dažādi, bet, manuprāt, jaunieši lielākoties izvēlas smēķēt ietekmes dēļ. Viņi uzskata, ka tas ir „kruti”, un nevēlas būt atstumti vienaudžu vidū, tāpēc izvēlas šo kaitīgo ieradumu. Viens no iemesliem var būt arī bērnu audzināšana un vecāku attieksme pret smēķēšanu, jo ja ģimenē visi smēķē, tas vēl vairāk pamudina jaunieti to darīt. Esmu dzirdējusi, ka daži cilvēki smēķē, lai nomierinātos, bet uzskatu, ka šis iemesls ir pilnīgi absurds, jo tāpēc nav jāsmēķē, mūsdienās ir pietiekami daudz labu, nomierinošu līdzekļu, kaut vai baldriānu tabletes.

Lai atrisinātu šo problēmu vecāki, manuprāt, nedrīkstētu uzreiz bļaut uz bērniem un sodīt viņus par smēķēšanu, jo tas vēl vairāk liks bērniem rīkoties pret vecāku gribu un viņi var smēķēt tieši, lai ieriebtu vecākiem. Es uzskatu, ka ir jārunā ar saviem bērniem par šādām lietām jau bērnībā un tiešām jārāda labs piemērs arī no savas puses. Mūsdienās ir pieejama ļoti plaša informācija, kas sniedz ieskatu, cik slikta ir smēķēšana un kādu ļaunumu tā nodara veselībai.

Jauniešiem ir jāmudina arī savi vienaudži un nepieļaut to, ka viņu draugi jau pamatskolas vecumā kļūst par aktīviem smēķētājiem. Arī savam radiniekam esmu teikusi, ka smēķēšana nav nekas labs un agri vai vēlu tam būs sekas, tāpēc labāk atmest šo paradumu laicīgi, jo tas patiešām nav nekas tāds ar ko varētu lielīties.

 

12.06.2012.

Kas jauniešus sagaida pēc vidusskolas beigšanas

Tā kā tikko esmu aizstāvējusi savu Bakalaura darbu un gaidu izlaidumu, prātā nāk dažādas domas un atmiņas par pavadītajiem gadiem Ventspils Augstskolā. Tā kā ir ļoti svarīgi, ka jaunieši iegūst augstāko izglītību, vēlos dot mazu ieskatu tajā, kas viņus sagaida pēc vidusskolas absolvēšanas, gadījumā, ja viņi nolemj netērēt laiku sēžot mājās, bet iegūt augstāko izglītību.

Vispirms jaunietim ir jāizlemj, kāda būs viņa turpmākā profesija. Šī ir viena no būtiskākajām problēmām, ar kuru jaunieši saskaras, jo bieži vien viņiem nav ne jausmas, kādu profesiju tie vēlas apgūt. Es uzskatu, ka tomēr ļoti liela nozīme ir tajā, lai tas, par ko jaunietis izvēlas turpmāk mācīties, būtu interesanti viņam pašam., nevis viņu vecākiem, kas arī ir diezgan aktuāla problēma. Ir svarīgi, lai jaunietis tiešām apgūst profesiju, kas viņam šķiet interesanta un padodas, jo pretējā gadījumā mācīšanās augstskolā var izvērsties par mocībām. Diemžēl mūsdienās arī ir tendence izvēlēties profesiju, kas pašiem jauniešiem nemaz nav tik interesanta, bet to pieprasa politiskie apstākļi valstī un bezdarba līmenis, jo arvien vairāk absolvējošo studentu ar savu iegūto diplomu nevar atrast darbu.

Tālāk, protams, notiek dokumentu iesniegšana vēlamajās augstskolās un jo vairākās, jo labāk, jo nekad nevar zināt, kā palaimēsies tik budžeta grupā, kas mūsdienās ir ļoti svarīgi. Es personīgi dokumentus iesniedzu tikai vienā vietā, un, par laimi, tiku budžetā.

Ļoti svarīgi ir arī pievērst uzmanību attālumam, jo nereti jaunieši dodas mācīties uz otru Latvijas galu. Šādos gadījumos ir svarīgi atrast piemērotu mājvietu. Parasti augstskolas nodrošina arī kopmītnes, kas ir izdevīgi pašiem jauniešiem. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka jaunieši uzsāk paši savu dzīvi un vairs nav atkarīgi no vecākiem, jo tiem pašiem nākas gatavot ēdienu, mazgāt drēbes un tīrīt savu istabu. Protams, ka neizpaliek arī ballītes, bet arī tās ir svarīga sastāvdaļa studentu dzīvē, protams, visam ir savas robežas!

Gadi augstskolā aizrit ļoti ātri un ir svarīgi domāt par savu nākotni un par to, vai ar savu iegūto profesiju students varēs atrast darbu. Protams, ka vienmēr var darīt kādus papildus darbiņus, bet studiju laikā studentam jau vajadzētu iegūt pieredzi, lai absolvējot augstskolu, viņš nebūtu kā „izmests no laivas”, bet jau ar pozitīvu skatu nākotnē un darba iespējām tepat Latvijā.

11.05.2012.

Kā es Popielu organizēju… 

Es šogad kļuvu par popielas organizētāju un man bija arī grupa, kas palīdzēja darba procesā.
Tā kā man papildus bija arī citi darbi, ne tikai jauniešu pasākumi, bet arī skola un darbs, tad popielas organizēšanas darbi uz priekšu gāja samērā lēni. Ļoti ilgu laiku nebija skaidrības par to, ko aicināt kā viesmāksliniekus, jo mūziķi mūsdienās prasa diezgan paprāvu naudas summu. Tā kā šobrīd ļoti aktuāli ir dažādi šovi, tad izlēmām uzaicināt puišu grupu „Nu un”, kuri piedalījās šovā Okartes Skatuve un guva lielu atsaucību no skatītājiem. Sazinājos ar šiem puišiem un sarunāju viņus kā mūsu pasākuma „odziņu”.

Nākamais darbs bija veidot afišas, skrejlapiņas, relīzes, kā arī aicinājumus no skolām, lai būtu dalībnieki, kas uzstājas. Tā kā visās skolās ap šo laiku jau notiek popielas, tad ar dalībnieku meklēšanu neveicās grūti un pavisam kopā pieteicās 13 priekšnesumi. Tad ļoti ilgi nācās piestrādāt pie scenārija veidošanas, jo ir ļoti būtiski izveidot scenāriju, kas būtu interesants visiem skatītājiem un nebūtu pārāk oficiāls. Pāris naktis līdz pulksten četriem no rīta strādāju pie scenārija, bet, par laimi, tas izdevās diezgan veiksmīgs un kopā ar savu skatuves partneri Elviju, veiksmīgi pasākumu novadījām. Protams, ka nevar arī aizmirst tēlu meklēšanu un apģērbu piemeklēšanu, taču ar to kaut kā vairāk vai mazāk, bet sekmīgi tikām galā.

Popielas dienā biju ļoti satraukusies, bet zināju, ka viss izdosies labi, ka nav jau citu iespēju. Kad ierados Jaunrades namā, tad bija jauki redzēt visus dalībniekus jau tērptus pasākuma drēbēs un gatavus priekšnesumiem, patiesībā tas ļoti nomierināja.

Nepagāja ne stunda, kad pasākums varēja sākties un pēcpusdienas šovu atklājām ar Kiss „Heavens on the fire”. Jau pirmais priekšnesums uzkurināja zāli un viss pasākums noritēja ļoti gludi un izskatījās, ka visi ir apmierināti. Visi priekšnesumi bija ļoti krāšņi, precīzi un interesanti, bet tā kā es nebiju žūrijas sastāvā, tad mans viedoklis ar žūrijas izdarīto izvēli atšķīrās. Popielā Grand prix ieguva Ventspils 1.Ģimnāzija ar Bruno Mars „Lazy song”. Jāatzīst, ka lai arī man bija vairāki favorīti un viens no viņiem arī Bruno Mars, bet vislabāk tomēr man patika Ciara „Like a boy” un Lady Gaga „Marry the night”, jo es uzskatu, ka visus deju soļus iemācīties ir ļoti grūti un var redzēt, ka gatavošanās procesā bija ieguldīts milzīgs darbs.

Tā kā pirmo reizi piedalījos tik liela pasākuma organizēšanā un vadīšanā, tad man ļoti interesanti bija pavērot, kas tad īsti notiek aizkulisēs un kāda atmosfēra tur valda. Bija ļoti interesanti un mani pārsteidza tas, ka mēs visi tomēr esam ļoti saliedēti. Pasākuma vakarā tiešām visi darbojāmies kā komanda, jo katram bija iedalīts savs pienākums vai vieta, kur viņam/viņai jāatrodas. Visa pasākuma norise norisinājās ļoti gludi, un, ja arī bija kādi sīki misēkļi, tie ātri tika novērsti, darbojoties grupā.
Tiešām ir forši sastrādāties ar citiem jauniešiem, kad zinu, ka varu uz viņiem paļauties un ka neviens nestāvēs malā, bet gan palīdzēs un kopīgiem spēkiem atradīsim risinājumu.

 

18.04.2012

Atskats uz Jauniešu līderu skolas vasaras semināru 

Vispirms gribētu sākt ar to, ka šis seminārs man bija aizgājušās vasaras labākais piedzīvojums. Tā laikā ieguvu ļoti daudz foršu draugu, uzzināju dažādas, interesantas un noderīgās lietas, kā arī iemācījos kļūt par līderi.

Tā kā jau iepriekš aktīvi darbojos Ventspils jauniešu klubā un domē, tad arī man bija iespēja aizpildīt anketu un piedalīties Latvijas- Lietuvas pārrobežu projektā par jauniešu līderu skolas izveidi. Manos pienākumos bija ne tikai piedalīties dažādās aktivitātēs un semināros, kuros tika pielietotas neformālās izglītības metodes, bet palīdzēt arī dažādos organizatoriskos jautājumos.

Sagatavošanas darbi ritēji ļoti labi un jau drīz stāvēju pie Ventspils dienesta viesnīcas, sagaidot jauniešus no Lietuvas. Tā kā seminārs norisinājās desmit dienas un pa vidu tām arī bija Līgosvētki, tad pirmās trīs dienas pavadījām pilsētā, bet pārējās- devāmies uz Usmu, kur dzīvojām kempingā „Pie Lakšu ezera”.

Katru dienu, esot pilsētā, devāmies uz Ventspils Jaunrades namu, kura telpās piedalījāmies dažādās aktivitātēs. Bija ļoti daudz dažādu, interesantu spēļu, kas veicināja līderu prasmes, kā arī komandu darbu. Ja sākumā ievēroju to, ka latvieši un lietuvieši vairāk vai mazāk uzturas savās kompānijās, tad ejot dienām, dalībnieki arvien vairāk sadraudzējās ar kaimiņvalsts jauniešiem. Katru dienu mums bija noteikts režīms, kas ietvēra brokastis, rīta lekciju, spēles, pusdienas, kādu interesantu aktivitāti pilsētā, vakariņas un došanās pie miera. Lai arī ne tieši vasaras saulgriežu atzīmēšanas dienā, bet parādījām lietuviešiem arī to, kā pie mums tradicionāli svin Līgosvētkus. Bija ļoti interesants un tiešām interesants pasākums Jaunrades nama sētā, kurā lietuvieši varēja redzēt kādas tradīcijas ievērojam, svinot Jāņus.

Pēc aktivitātēm pilsētā, devāmies uz kempingu, lai svinētu Līgosvētkus. Diemžēl es pati šos svētkus nosvinēt ar līderiem nevarēju, jo man bija jādodas mājās, bet atgriezos nākamajā dienā. Vēl aizvien mazliet nožēloju, ka nepaliku, jo zinu, ka tovakar bija ļoti forši pasākumi un jaunieši bija apmierināti un katrs bija pildījis viņam uzdotos pienākumus.

Šīs dienas, ko pavadīju seminārā, nekad neaizmirsīšu, jo katra diena bija ļoti interesanta, pilna ar aktivitātēm un daudz kā radoša. Parasti diena mums iesākās ap pulksten deviņiem, kad tikām pamodināti ļoti īpašā veidā- katru rītu savādākā. Organizatori bija visus dalībniekus sadalījuši grupās. Bija grupas, kas parūpējas par rīta cēlienu, grupas, kas raksta dienas kopsavilkumu, kā arī grupas, kas veidoja vakara pasākumus un rakstīja projektus. No rītiem visspilgtāk atceros skrējienu uz tuvējo basketbola laukumu caur mežu, kam sekoja rīta vingrošana un brokastis. Protams, ka mūs arī lutināja ar dažādiem garšīgiem ēdieniem un nevar nepieminēt, ka daudzi no dalībniekiem tika pie sava lieka kilograma.

Pēc brokastīm parasti sekoja semināri, kurus vadīja dažādi lektori un stāstīja interesantas lietas, dalīja mūs grupās, izstrādāja radošus uzdevumus. Tad sekoja pusdienas un brīvais laiks, ko galvenokārt pavadījām spēlējot volejbolu, basketbolu, futbolu, braucot ar laivām vai vienkārši esot kopā un baudot skaisto laiku. Pēc brīvā laika atkal sekoja informācija no lektoru puses un grupu darbi, kuros novērtējām un apkopojām dienā piedzīvoto. Tad atkal devāmies ēst, bet pēc vakariņām bija brīvais laiks, ko vislietderīgāk izmantoja grupas, kurām bija jāvada vakara pasākumi. Tā kā man nācās būt grupā, kas organizē pirmo pasākumu un visiem bija izteikta vēlme doties uz veikalu, tad uzrīkojām nelielu pārgājienu. Man nācās organizēt arī kādu citu vakara pasākumu un kopā ar Emīlu, un Ugni rīkojām vakara dejas. Jāatzīst, ka šis pasākums tiešām bija izdevies un visiem patika! (Semināra beigās mēs pat ieguvām balvu kā labākais vakara pasākums) Visi vakara pasākumi tiešām bija izdevušies un vienmēr gaidījām, kas nu būs.. Un vienmēr bija tiešām forši!

Katra diena tiešām bija pilna jaunu piedzīvojumu un aktivitāšu! Ļoti labi atceros teātra sportu, kā arī daudzās aktivitātēs, kurās bija jādarbojas komandās. Ļoti nozīmīga semināra daļa bija arī projektu domāšana un rakstīšana. Tā kā manā komandā bija tādi ļoti aktīvi cilvēki, tad projekta rakstīšanā mums veicās ļoti labi un drīz projektu arī īstenosim! Patiesībā bija interesanti redzēt, ka mūsu vidū ir tik daudz aktīvu jauniešu, kam ir tiešām radošas idejas un plāno nākotnei. Semināra laikā ļoti sadraudzējāmies un jau pirmspēdējā dienā visiem bija bēdīgi, jo zinājām, ka drīz jāatvadās.
Pēdējā vakarā notika apbalvošanas ceremonija, kurā atskatījāmies uz seminārā piedzīvoto, tika apbalvoti labākie un interesantākie notikumi un cilvēki. Pēc ceremonijas mūs gaidīja svinīgi klāts galds un dejas.

Godīgi varu teikt, ka laiks, ko pavadīju šajā seminārā man bija ļoti nozīmīgs un tā laikā varēju sevi pilnveidot un mācīties gan no savām kļūdām, gan no citu panākumiem! Ļoti patika arī tas, ka varēju daudz runāt angļu valodā, kas man ir ļoti svarīgi, bet diemžēl praksē ir ļoti reti sastopama. Es iemācījos, kā vadīt pasākumu, kā organizēt dažādas lietas, kā strādāt komandā, rakstīt projektu un galvenokārt – kā būt par līderi!

 

17.04.2012. 

Jaunieši Ventspilī

Es uzskatu, ka šī ir tēma, kurai vajadzētu pievērst lielāku uzmanību un darīt ko lietas labā, lai sekmētu jauniešu izaugsmi, piedalīšanos dažādos pasākumos, kā arī motivēt jauniešus līdzdarboties.
Jāsaka, ka Ventspilī situācija ir diezgan bēdīga un jaunieši tiešām ir ļoti pasīvi, tikai īsti nesaprotu- kāpēc?

Pati esmu no Talsu rajona un Ventspilī studēju Ventspils Augstskolā. Godīgi sakot, pirms dzīvošanas Ventspilī, nekad nebiju pārāk iesaistījusies jauniešu dzīvē. Es nekad neesmu bijusi skolas pašpārvaldēs vai darbojusies kādās jauniešu organizācijās, tāpēc, atnākot uz Ventspili, tas viss man bija kas jauns. Tā kā studēju augstskolā un sanāca tā, ka man bija brīvs laiks, nodomāju painteresēties par darba iespējām pilsētā. Aizgāju uz Valsts Nodarbinātības Aģentūru un man piedāvāja jauniešu praksi, par kuru maksātu stipendiju. Man pateica, ka mani darba pienākumi būs saistīti ar jauniešiem Ventspilī un ka jāsazinās ar Jaunrades nama jauniešu „koordinatori” Elgu Ganiņu. Kad devos uz Jaunrades namu, biju satraukusies, jo kā nekā devos uz īstām pārrunām par īstu darbu. Jau ieejot Jaunrades nama jauniešu kluba telpās un satiekot Elgu Ganiņu, sapratu, ka viss nemaz nav tik nopietni un draudīgi kā man pirms tam šķita. Sarunas aizritēja ļoti forši un man pastāstīja, ka divas vai trīs dienas nedēļā jauniešu skolu pašpārvalde tiekas jauniešu telpā, lai apspriestu notikumus, plānotu un organizētu pasākumus skolās un pilsētā. Jau pēc pirmās tikšanās sapratu, ka esmu īstajā vietā un, ka turpmākais laiks, kas pavadīts Jaunrades namā, būs visnotaļ interesants.

Jau pēc pāris dienām tikos ar jauniešiem un viņi visi bija ļoti draudzīgi, atsaucīgi un pilni radošām idejām. Kopš laika, kad darbojos Jaunrades namā, ir notikuši ļoti daudzi un forši pasākumi. Visvairāk atmiņā palikuši erudīcijas konkursi, teātra sporta pasākums, popiela, valentīndienas pasākumi, Ziemassvētku pasēdēšanas un dažādi projekti.

Nu jau šķiet, ka tas bija sen, bet neilgi pēc pievienošanās jauniešiem, mēs īstenojām projektu „Ventspils jauniešu informācijas punkts”. Tā kā divas reizes saņēmām finansējumu šim projektam, arī izveidojām intelektuālu spēli par jauniešiem svarīgām tēmām, rīkojām seminārus, devāmies ielās un informējām jauniešus klātienē- skolās. Šis projekts un tā īstenošanas laiks bija ļoti interesants un tiešām noderīgs.

Jāsaka, ka nu jau pagājis vairāk kā gads, kopš darbojos Jaunrades namā un jāsecina, ka lielākā daļa jauniešu ir „nomainījušies”. Ja sākumā mēs kopā bijām apmēram desmit un pamazām sāka aptrūkties jaunu ideju pasākumiem un dažādām aktivitātēm, tad pašlaik situācija ir mainījusies. Daudzi no agrākajiem jauniešiem aizgājuši mācīties uz citām skolām vai arī viņu interese vienkārši ir zudusi, bet viņu vietā ir nākuši citi- tiešām ļoti forši un draudzīgi cilvēki, kuriem atkal ir svaigas idejas un kuri vēlas darboties un rakstīt projektus, organizēt pasākumus un vērst  jauniešu situāciju Ventspilī par labu. Un ar lepnumu varu teikt, ka šajā laika posmā jaunieši ir mani izvirzījuši par jauniešu kluba „Knaģis” vadītāju un nu jau mūsu jauniešu skaits ir krietni audzis – esam vairāk nekā 20 aktīvi jaunieši.

Dažreiz tiešām nesaprotu, kāpēc jaunieši Ventspilī nav tādi, kādi ir sastopami mūsu kluba telpās, jo skatoties uz mums, šķiet, ka situācija ir ļoti laba un jauniešiem interesē viss, kas ar viņiem saistīts. Taču patiesībā situācija ir savādāka, lielākā daļa skolu jaunieši ir pasīvi un reti arī apmeklē mūsu organizētos pasākumus. Katra pasākuma izstrādes gaitā ir ļoti jāpārliecinās un jāpiestrādā pie tā, lai pasākums būtu apmeklēts.

Varbūt vaina ir tajā, ka Ventspilī jau viss ir un jauniešiem viss tiek iedots tieši rokās, viņiem pašiem nav nekādas motivācijas, lai ko darītu lietas labā.

Mūsu kluba interesēs ir pievērst arvien lielāku jauniešu interesi par to, kas notiek pilsētā, par to, ka kopā mēs varam paveikt vairāk un likt to saprast arī ne tikai jauniešiem. Visi ļoti labi zina, ka jaunieši ir mūsu nākotne un es uzskatu, ka tieši Ventspils jauniešiem ir ļoti liels potenciāls un ar pilsētas atbalstu mēs varam darboties tiešām ļoti augstā un kvalitatīvā līmenī. Es gribētu pierādīt jauniešiem to, ka visas šīs lietas ir ļoti interesantas, vajag izbaudīt visu, kas iespējams, darbojoties šādās jauniešu organizācijās, jo tā pieredze un gandarījums ir ko vērts. Es uzskatu, ka kopš darbojos kopā ar Ventspils jauniešiem, roku rokā ar jauniešu domi, esmu sevi pinveidojusi dažādos veidos un ieguvusi tādu pieredzi kā nekur citur. Šajā laikā esmu vadījusi pasākumus, rakstījusi projektus un atskaites, uzstājusies lielas auditorijas priekšā, darbojusies kopā ar jauniešiem no citām valstīm un pats galvenais- ieguvusi ļoti daudz jaunu, foršu un tiešām uzticamu draugu. Tas viss man nācis tikai par labu un tāpēc vēlos, lai jaunieši tiešām redz, ka mums ir nākotne un strādājot kopā, mēs varam iedvesmot citus un lieliski pavadīt laiku. Ļoti ceru, ka situācija Ventspilī uzlabosies, jo pie tā strādājam, motivējot un aicinot jauniešus no skolām nākt pie mums, un stāstam viņiem par to, cik tas viss patiesībā ir foršs jauniešu „tusiņš”!