Alises blogs

540151_775887269092317_939707410_n (1)

Alise Kiturko

11.06.2012.

***

Mums apkārt ir diezgan daudz dažādu nelaimju. Katru dienu mātes zaudē savus bērnus. Pasaulē katru dienu notiek tik daudz katastrofu. Katru dienu cilvēki zaudē savas mājas un darbu. Tā rezultātā diezgan bieži gadās tā, ka cilvēki kļūst par bezpajumniekiem. Cilvēki mirst. Citi tiek brutāli noslepkavoti. Citi viņus pat nogalina tikai sava prieka pēc.

Ja mēs tiešām vēlamies saglābt mūsu pasauli, pirmkārt ir jāieklausās tieši savās sirdīs. Tāpēc, ka tikai sirdī mēs varam atrast tādu kā gabaliņu patiesi laimīgās paradīzes. Un tur iekšā nav tādu ciešanu, kas spēj iznīcināt pasauli. Ja mēs, ielūkojoties savā dvēselē, spētu atrast jaunu – labāku pasauli, mēs varētu arī dzīvot labāk.

Tātad, ja mēs tiešām vēlamies saglābt mūsu plānētu un pasauli, ir taču iespējams darīt tik daudz. Vislabāk būtu sākt ar pašām mazākajām lietām, sīkumiem. Piemēram, uz nakti izslēgt kompjūterus, neuzlādēt mobilo telefonu akumulatorus tieši naktī, kad pat elektrībai ir jāatpūšas – jātaupa taču enerģija. Vajadzētu patiesībā arī šķirot atkritumus, jo, tos nešķirojot, var paiet tik daudzi gadi, līdz tie paši pārstrādāsies. Būtu vēlams, vismaz reizi nedēļā, ieturēt veselīgas maltītes. Šī vienreiz nedēļas gaļas neēšana, palīdz planētai un, protams, tavai diētai. Bez šaubām ir arī iespēja paglābt mežus no tik nesamērīgi lielas koku izciršanas, izmantojot jau pārstrādāto papīru. Nav taču vajadzīgs pilnīgi jauns papīrs, lai izprintētu kaut ko ne tik ļoti svarīgu vai noslaucītu rokas papīra virtuves dvieļos. Ir taču tik daudz iespēju iegādāties arī ļoti labus žurnālus no jau pārstrādātā papīra. Šķirojot liekās avīzes, tu vari saglābt vairāk kā pus miljonu koku katru nedēļu. Vēl taču tu vari arī iestādīt kādu kociņu, lai aug pie mājas stūra, jo tas ir ļoti labi priekš gaisa. Stādīt kokus – to var ieviest arī kā ģimenes kopēju un vienojošu tradīciju. Piemēram, reizi gadā satiekas visi radinieki un kopā katrs iestāda pa jaunam kociņam! Ja katrs cilvēks varētu veikt kādu nelielu ‘zaļo’ darbiņu, tad arī visa pārējā pasule kļūtu labāka un ‘zaļāka’.

Mēs varētu ņemt piemēru no organizācijas „Greenpeace”, kas atbalsta dabas saudzēšanu. Ja mēs skatāmies uz to jau realizētajām aktivitātem reālajā dzīvē, tad salīdzinot – manis rakstītais ir tikai niecīga daļiņa no „Greenpeace” ieguldītā darba. Pats labākais mūsu Latvijā ir tas, ka katru gadu tiek organizēta lielā Talkas diena, kad mēs katrs varam dot ieguldījumu un savākt tos mēslus, kurus katru dienu tomēr atstājam uz ielām un mežos. Protams, daudzi saka, ka nemēslo vispār, bet vai tiešām tā var būt, ka neviens nekad savā dzīvē nav nometis konfekšu papīriņu?! Nav taču svarīgi kurš, ko un kur ir mēslojis – galvenais taču ir padomāt, ka daba nav ne pie kā vainīga un tā ir jāsaudzē.

Puķes ir dabas skaistākie vārdi un hieroglifi, ar kuriem tā dara zināmu, cik mēs tai esam mīļi. (Johans Volfgangs Gēte)

 

07.06.2012.

***

Ko gan mums īsti katram nozīmē šie vārdi – piederēt savai tautai un dzimtenei? Ikvienam šo tik nozīmīgo vārdu izpratne ir savādāka. Iespējams, kāds, sakot vai rakstot, vai lasot šos vārdus, nemaz neapzinās to patieso nozīmi. Citi uzkata, ka, ja aizskar šo tēmu, tad ir iespējams iežēlināt, noskaņot sev par labu citus cilvēkus, jo ir zināms, ka ir tādi cilvēki, kas ir tiešām savu māju patrioti. Un tad tie negodīgie var šo izmantot saviem nelietīgajiem nolūkiem.
Ja tu piederi savai tautai, tad tu nedrīksti to noniecināt. Ir jāatjauno ticība sev un cilvēkiem visapkārt. Tāpat kā to darījuši arī daudzi no mums – latviešu trimdas rakstnieki, dzejnieki, dziedātāji, dejotāji un cilvēki, kam spiestā kārtā bija jādzīvo ārzemēs. Šie cilvēki tomēr nenoliedza latviešu senlolotās tradīcijas. Pat dzīvojot svešā valstī, tautiešu sirdis un attieksme bija kā stiprs dzelzs tilts no latviskās pasaules uz moderno un progresējošo. Vēl joprojām ārzemju latviešus vieno mūsu valoda, latviskais gars, kopīga pagātne, atmiņas un vēlēšanās integrēties pavisam jaunā dzīvē un sabiedrībā. Neviens nevēlas demoralizēt un degradēt savu apkārtējo pasauli.
Ar sirdi un dvēseli vajag piederēt savai vienīgajai Dzimtenei. Jo ne pa velti māte ar tēvu laida tevi tieši te un tagad.  Lai kurā vietā arī cilvēks neatrastos, bet savas mājas un savus vecākus tas nekad mūžā neaizmirsīs, jo tas ir pats svarīgākais dzīvē. Cilvēks sirdsmieru un mājvietu rod pie savas tautas un tautiešiem – Dzimtenē.
Es, protams, nevaru spriest par citiem latviešiem, kas dzīvo ārzemēs. Varbūt viņi nejūt to ko, iespējams, jūtu es. Piemēram, ja es uz kādām divām nedēļām izbraucu no valsts, sākumā man ir patiesi, liels prieks, jo varu paviesoties kāda cita „mājoklī”. Pirmo nedēļu, protams, esmu laimīga, pēc tam gan skumstu pēc mājām, jo sirds taču velk atpakaļ. Bet, kad jāaizbrauc – paliek žēl. Kā tautā runā: ”Vienmēr ir labi tur, kur mēs neesam!” Tā tas ir un tā tam būs būt allaž un visos laikos.
Apbrīnojami ir tas, ka latvietis Amerikā nepazūd bez vēsts, bet turpina dažādiem līdzekļiem informēt par savu darbību. Kāds dzied, kāds dejo, raksta, cits uzstājas lielas publikas priekšā un stāsta anekdotes. Citi vienkārši dzīvo. Bet ikviens no šiem mazajiem cilvēkiem neaizmirst savas patiesās un lielās mājas, ģimeni un vērtības, kas paliks dzīvas uz mūžīgiem laikiem.

 

24.05.2012.

Pārventas svētki

Sestdien, 19. maijā, Pārventā norisinājās ikgadējie Pārventas svētki. No rīta, pastaigājoties pa ielām, varēja vērot kā pie 3. vidusskolas jaunieši aktīvi gatavojas svētkiem. Viņi cītīgi veidoja neliela izmēra ziedu paklājus ar visdažādākajiem nosaukumiem, kas bija veltīti pavasarim. Nedaudz vēlāk ar draudzeni vērojām gājienu. Cik gan daudz dažādu aktīvistu ir mūsu Pārventā! Es pati ārkārtīgi lepojos ar futbolistiem. „Ventspils Olimpiskajā Cerībā” jauniešus trenē patiešām lieliski un saprotoši treneri. Pati agrāk arī spēlēju meiteņu komandā. Mūsu treneris Antons Pavlovičs bija un vēl joprojām ir pats, pats labākais treneris kādu vien zinu! Pēc gājiena pārventnieki tika aicināti uz koncertu turpat Centrā. Te dziedāja māsas Karina un Airina Ņikonovas, kuras piedalījās šovā „Dvīņi dzied”. Meitenes izpildīja dažādas dziesmas – gan jaunas, gan vecas, gan krievu, gan latviešu. Pēc tam nelielu koncert sniedza Latvijā tik ļoti iemīļotais dziedātājs Lauris Reiniks. Viņš, savukārt, izpildīja savas tautā iecienītākās dziesmas – „Sirds sadeg neparasti”, „Kā izkusis krīts”, Tev šodien vienalga”, „Tēja un piens”, „Pasakā”, „Tik dīvaini tuvs”, „Labāk vēl neaizmiedz”,  „Es esmu tev dzīslās”, „Es tev apmulsis”, „Es skrienu” un, protams, savu jaunāko dziesmu „Pelnrušķīte sapņo”. Personīgi man bija ārkārtīgi patiess un liels prieks vērot šo uztāšanos. Uzreiz atcerējos kā pirms dažiem gadiem, manuprāt, kādā 6. klasē, biju liela Reinika un viņa radītās mūzikas fane. Zināju visām dziesmām vārdus. Tagad to tā atceroties – jāpasmaida.
Svētki tiešām bija izdevušies! Vēl jo vairāk tāpēc, ka diena bija perfekti saulaina, apkārt pozitīvi noskaņoti cilvēki, sirdī pacilātības sajūta. Man ir patiess prieks, ka arī otrā mūsu pilsētas Ventas krastā ir savi svētki. Vēlētos tikai, lai kas tāds grandiozs notiktu biežāk, jo tad vismaz uz vienu dienu cilvēki kļūst daudz atvērtāki sabiedrībai. Tie domā gaišas, labestīgas domas, visapkārt strāvo spēcīga enerģija, emocijas gūst virsroku.
Starp citu, visas dienas garumā darbojās arī dažādas radošās darbnīciņas mūsu jaunajai paaudzei. Bērni arī varēja baudīt cukurvati un lēkāt pa piepūšamajām atrakcijām. Ehhh!! Būtu es dažus gadus jaunāka, arī izbaudītu tieši šo bērnu prieku!
Tagad nespēju vien sagaidīt pašus Pilsētas svētkus, kuros uzstāsies dažādi mākslinieki, kas gan dejos, gan dziedās. Un pašā vakara noslēgumā taču būs grandiozais svētku salūts! Šie ir vieni no gaidītākajiem svētkiem Ventspilī.
Esmu patiešām lepna, ka esmu dzimusi un dzīvoju tieši te – Ventspilī – pilsētā ar rītdienu!

 

09.05.2012.

***

Ļoti daudzi cilvēki mani uzskata par diezgan vieglprātīgu un nenopietnu personu. Patiesībā man patīk, ka cilvēkiem apkārt ir jautri, tie smejas un smaida. Uzskatu, ka laiku pa laikam vajadzētu aizmirst par savu vecumu. Vajag kaut nedaudz nodoties palaidnībām gluži kā mūsu bērnībā. Bet reizēm ļaut vaļu savam bērnišķīgumam ir pavisam grūti, jo sabiedrībā tomēr valda diezgan negatīva attieksme pret to. Kaut vai, piemēram, man apkārt pazīstami cilvēki, pat draugi ir tik nesaprotoši, ka jāsāk domāt, vai vispār ir kāds šajā plašajā pasulē, kas necenšas noliegt šo bērnu sevī. Reizēm caur blēņām tu vari sevi iepazīt daudzreiz labāk nekā izliekoties, ka rādi nopietnu seju. Protams, visam jābūt ar mēru un saprāta robežās. Manuprāt, jāizbauda ir dzīve, kamēr esi jauns, jo tas taču ļauj saskatīt dzīves rozā mežģīnes arī bez tām rožainajām brillēm.
Sabiedrībā ir iedibinājušies diezgan ērti noteikumi. Tie liek mums izlikties, „blēt kā aitām” līdzi pārējam „ganāmpulkam”. Cilvēkiem ir zudusi morāle, kas tika ieaudzināta ar vecāku palīdzību tai nesenajā bērnībā. Neviens negrib sevi apgrūtināt ar cita problēmām, jo pašam to ir pietiekoši. Bet pat šajā rutīnā nedrīkst pazudēt sevi. Nevar melot apkārtējiem. Protams, meli palīdz, bet tie spēj vistiešākajā veidā nogalināt personību. Jāprot tomēr priecāties par dzīvi un sacīt patiesību, pat ja tā ir diezgan paskarba. Stiprs cilvēks tomēr ir tikai tas, kurš spēj darīt stipru otru, neatgrūžot to malā. Diemžēl tikai daži cilvēki spēj pārraut šīs neredzamās robežas.
Ir jāmēģina saprast savas vājās vietas. Ceļot savu pašvērtējumu, vari kļūt stiprāks. Piemēram :
  • Komunicējot ar dažādu sabiedrības slāņu cilvēkiem
  • Attīstot savus talantus (tādi tomēr IR katram)
  • Rakstot dienasgrāmatu (atzīmējot katru dienu kādu jaunu iemeslu, kāpēc cilvēki var priecāties par tavu klātbūtni)
  • Pasmejoties par sevi, ne tikai par citiem
  • Izprotot savas pieļautās kļūdas
  • Iekārtojot „Paldies” burtnīcu (katru dienu pateicies kādam, kurš padarīja tavu dienu kaut nedaudz gaišāku)
  • Apgriežot matus, tu reāli nogriez visu negatīvo, kas iekšā sakrājies)
  • Vienkārši skaties patiesībai acīs ar pareizo attieksmi!
Iepazīsti sevi un ļauj izpausties bērnam tevī. Attiecies pret cilvēkiem labāk, jo, ja nu izrādās, ka tā briesmīgā kaķu tantiņa no apakšējā stāva dzīvokļa izrādās tava trešās pakāpes māsīca, kuru bērnībā pameta tava brālēna tantes vecākā māsa? Bet tu pret viņu tik slikti izturējies!
Neskumstam, baudām dzīvi!

 

07.05.2012.

***

Parasti filmās un pasakās viss beidzas ar zemtekstu vai vārdiem – „Laimīgas Beigas” vai „laimīgi dzīvot līdz mūža galam”. Tas ir arī kas tāds, uz ko gan es, gan visi apkārtējie – jauni, veci – vēlas tiekties.

Ja pēkšņi izjūtu ārkārtēju nepieciešamību pēc mirkļa iedvesmas, tad zinu, ka vislabāk ir skatīties kādu Holivudas filmu par istabenēm lielpilsētā vai puišiem, no kuriem jāatbrīvojas desmit dienu laikā. Bet visam tam pāri stāv multenes. Patiešām lieliskas ir tās vecās – Pelnrušķīte, Ērkšķrozīte, Sniegbaltīte un septiņi rūķīši, Mulana, Skaistule un Briesmonis. Skatoties šīs multfilmas, var redzēt, kā ir izmainījies priekšstats par princesēm. Viņas sēdēja un pacietīgi gaidīja savus prinčus. Bet tie pildīja savus standarta pienākumus – meklēt un izglābt. Tāpēc tagad meitenes tiecas pēc vienlīdzīgām tiesībām un iespējām un pašas ceļas un iet viņus meklēt. Kāpēc gan prinčiem būtu jāmeklē princeses, ja tās arī var iet un izvēlēties!

Vislieliskākā mūsu laiku filma, manuprāt, ir mūzikls „Mamma Mia”. Tas nav īsts princešu stāsts, bet pēc šīs filmas pārņem reāls gandarījums, ka Tu esi šeit uz šīs pasaules. Tu dzīvo, ir grūti mirkļi, bet ir mirkļi, kad viss ir perfekti. Un tu tiecies pēc ideāla. Katram ir savi ideāli. Mūzikls liek aizmirsties uz pāris stundām un atslēgties no ikdienas likstām un ķibelēm. Tu uz šīs pasaules esi tikai vienreiz, tāpēc novērtē un cieni to, kas tev pieder. Pazaudējot visu, cilvēks reāli aptver, ka nekad vairs nebūs kā agrāk. Kādam citviet pasaulē klājas daudz, daudz grūtāk un smagāk. Protams, ne visu var sasniegt, paļaujoties uz vienu vienīgu veiksmi. Panākumos reizēm ir jāiegulda ārkārtīgi smags darbs. Bet tas ir tā vērts. Tad tu vari būt tiešām lepns par sevi un sasniegto mērķi. Galvenais ir lēnām pa pakāpienam virzīties uz augšu.

Pats galvenais ir uzņemties atbildību par sevi. To nebūt nedrīkst aizmirst. Tas, kā mēs nodzīvojam katru mīļu dienu no savas dzīves, ir atkarīgs tikai un vienīgi no paša cilvēka. Nedrīkst visu laiku meklēt vainīgos pie savām nelaimēm – lai arī tie būtu slikti draugi, kas neprot padomus dot, nesaprotoši vecāki, stingri, draudīgi skolotāji, kad neesi izpildījis kādu uzdoto mājasdarbu. Viennozīmīgi ir jāizsvītro no savas dzīves tādi vārdi kā – man nebija savādākas izvēles. Vienmēr ir izvēles iespējas. Pirms kaut ko darīt vienmēr vajag apdomāt sekas, jo nevienu nevarēs vainot pie savām kļūdām. Variantu, protams, ir daudz, bet jāizvēlas tas optimālākais. Mērķiem ir jāseko pat tad, ja tie pārvietojas.

Laimīgas Beigas – neatkarīgi no tā, ko tas patiesībā katram nozīmē, tas šķiet tā vērts, lai uz to tomēr tiektos.

Atver acis pasaulei un Tu redzēsi tik daudz! Tu esi kas īpašs, jo esi tieši te un tieši tagad! Dari visu iespējamo un neiespējamo

30.04.2012.

***

Daudzas lietas nosaka informācijas un izklaides iespējas dzīvesvietā. Tieši tāpēc šoreiz gribēju pastāstīt par jauniešiem, kuri dzimuši un auguši laukos. Ar ko gan atšķiras puiši un meitenes mazpilsētās un lauku ciematos no jauniešiem pilsētās?

Vēl joprojām ir bērni, kas uzskata, ka mazpilsētas ir lauki un tur dzīvojošie ir atpalikuši no mūsdienu dzīves. Reizēm pilsētnieki uzskata, ka, ja viņi dzīvo pilsētā, tad tie ir labāki par tiem, kas dzīvo laukos. Es domāju, ka dzīvošana pilsētā nedod tiesības nolikt citus zemāk par zemi. Laucinieki mēdz vārdiem noraut galotnes, bet pareizs runasveids nenorāda, cik labs, patīkams vai gudrs esi. Un pastaigājoties pa pilsētas ielām, paklausieties, ka daži jaunieši runā tādiem vārdiem (smagiem kā no lielgabala), pat gribas kādu laiku laukos padzīvot.

Diskotēkas mazpilsētās notiek diezgan reti, jo tur nav tādu sevišķu klubu vai kinoteātru, kur aiziet. Vasaras jaunieši var pavadīt pie jūras, peldējoties, spēlējot bumbu, guļot teltīs.
Kopsavilkumā mazpilsētas un lauku plusi un mīnusi, salīdzinot ar dzīvi lielajās pilsētās :
Mīnusi:
•    Mazāk organizētas izklaides
•    Lēnāks internets, jo šī pakalpojuma sniedzēji, nespēj nodrošināt ātru piekļuvi arī laukos
•    Ierobežotas iespējas iepazīties – cits par citu zina visu jau pirms iepazīšanās
•    Nav lielveikalu – 2 gadus nodzīvoju Gāliņciemā, tas tomēr ir turpat pilsētā, bet sajūta tāda it kā būtu citā dimensijā ar 3 maziem lauku veikaliņiem, kas cenas uzskrūvē tik augstas, ka labāk 20 minūtes ilgāk pastaigājoties doties uz centru
•    Visi uzzina par katru tavu soli
Plusi:
•    Jaunieši attīsta fantāziju un rada izklaides paši, piemēram, ziemā šļūc no kalna ar pulēta skapja durvīm
•    Mazāk sēž pie datoriem un TV
•    Lielāka brīvība, mazāk ierobežojumu
•    Pavadīts laiks tīrā vidē ar ekoloģiski svaigu gaisu
•    Mazāk ārišķības un zīmēšanās cilvēku attiecībās – cilvēki ir vienkāršāki un acīs spēj pateikt tieši to, ko patiesi domā
•    Te ir daudz cilvēku, uz kuriem dzīvē varēsi paļauties, jo cits citu zina no bērnības
Nedrīkst noniecināt mazpilsētu jauniešus, jo viņi ir pelnījuši vispārēju cieņu un atbalstu, un pareizo attieksmi. Šie jaunieši ir tādi paši kā mēs. Ne ar ko sliktāki. Un praktiski mēs nemaz neatšķiramies. Vajag tikai gāzt tos muļķīgos stereotipus. Līdz ar to sadarbība un sapratne kļūs ciešāka.

24.04.2012.

***

Ļoti aktuāls temats, manuprāt, tieši šobrīd jauniešu vidū ir tas, kā veiksmīgāk nokārtot eksāmenus. Līdz eksāmeniem palicis plus/mīnus mēnesis. Uzskatu – ja esi mācījies visus šos skolas gadus, tad sekmīga atzīme noteikti ir garantēta.
Arī mani pašu šī tēma diezgan satrauc. Tomēr tieši vidusskolas beigšana ir ļoti nozīmīgs posms dzīvē, kas nu diemžēl noslēdzas. Būs jākāpj ar abām kājām pieaugušo dzīvē.
Tā kā pati tikai pirms burtiski pāris dienām sapratu, cik maz laika ir atlicis, nolēmu apkopot domas, kā sekmīgāk sagatavoties noslēguma pārbaudījumam:
  • Lieliski būtu sistematizēt savu darbu. T.i., izveidojot lielu tabulu, kurā sarakstīt eksāmenu datumus un mācību priekšmetu. Šo tabulu varētu piekārt redzamā vietā. Tā būtu kā atgādinājums par to, ka svarīgie datumi neizbēgami tuvojas. Šīs shēmas mērķis ir izsvītrot visu tabulu. Tikpat labi šādā tabulā var sarakstīt visus kontroldarbus, īpašus mājas darbus, kas ir sevišķi svarīgi.
  • Gatavojoties mācību atkārtošanas procesam, tev vajadzētu atrast kādu klusāku stūrīti, kur vari koncentrēt savu uzmanību tikai uz mācīšanos. Protams, ir dažādi cilvēki – vieni var mācīties un klausīties, piemēram, rok mūziku, otri var koncentrēties tikai klusumā. Tāpēc der izmēģināt un izprast pie kuriem piederi tu!
  • Sevi traucēt atļauj tikai gadījumā, ja tas ir patiešām svarīgi. Vislabākajā gadījumā vajadzētu izslēgt mobilo telefonu vai vismaz izslēgt skaņu un nolikt kaut kur malā. Tas nozīmē, ka nevajadzētu ik pēc 5 vai 10 minūtēm pārbaudīt, vai kāds ir zvanījis. Tas taču nav prezidents – pārzvanīs!
  • Pirmās mācīšanās stundas laikā tu uzņem visvairāk jaunas informācijas, tāpēc ik pēc stundas būtu vēlams izkustēties – iziet ieelpot svaigu gaisu, uztaisīt tēju, pavingrot. Tā tu spēsi ilgāk koncentrēties uz vēlamo mērķi un labākiem rezultātiem.
  • Vislabākais būtu sākt gatavoties laicīgi (Just in time), nevis pēdējā mirklī. Tā tu pietaupīsi pirms eksāmenu drudzi, kad visi apkārt stresos un nezinās, ko ķert un grābt, lai visu pārlasītu.
  • Mācīšanās nenozīmē tikai lasīšanu un faktu iegaumēšanu. Iegaumētais ir jāizprot – jo tādā veidā ir vieglāk to atcerēties. Ja patiešām kaut ko nesaproti, tad tiešām vajadzētu vērsties pie kāda profesionāļa (skolotāja, klases biedra).
  • Nedrīkst, protams, aizmirst arī par sevi. Viennozīmīgi ir jāizguļas, vajadzētu lietot daudz ūdens un uzturēties svaigā gaisā. Saspringtā laikā ieteicams ir pagrauzt šokolādi, jo tā dod un uztur enerģiju, kas ir tik ļoti nepieciešams.
  • Kad beidzot ir pienākusi tā svarīgā diena – eksāmens – pilnīgi noteikti skolā vajadzētu ierasties mazliet agrāk, pārliecināties vai viss nepieciešamais (pildspalvas, zīmuļi) ir līdzi. Var pārlasīt tos materiālus, ko ir bijis visgrūtāk atcerēties. Pats galvenais ir saglabāt mieru un, protams, neaizmirstam ieturēt brokastis!
  • Testos, atķeksējot atbildes, obligāti vajag pārlasīt uzdevumu noteikumus.
  • Ja neizproti jautājumu, vēlreiz rūpīgi izlasi to un mēģini atsaukt atmiņā skolotāja vārdus par šo tematu.
  • Uzmanies no dažādiem sīkumiem, uz kuriem elementāri var iekrist. Piemēram, jāatķeksē pareizie varianti, jāievelk krustiņš, jāizsvītro pareizie/nepareizie varianti.
Uzskatu, ka nedrīkst sev ieskaidrot, ka tas ir eksāmens. Jā, tas ir ļoti nozīmīgi, bet es sev iestāstu, ka tas ir kāds parasts kontroldarbs. Ja tu būsi mācījies, tad tu zināsi, ko rakstīt, bet, ja nebūsi, tad nezināsi un tur vairs līdzams nebūs nekas.
Ceru, ka jaunieši spēs iedvesmoties no šī rakstiņa. Jo atestātam galu galā jābūt lieliskam! Ir jau jābūt gatavam arī lēmumam, ar ko nodarboties turpmākajā dzīvē.
Tātad, mīļie draugi! Mācieties, mācieties un vēlreiz mācieties! Un pārdomājiet, par ko mācīties turpmāk. Tas viss ir tikai jūsu pašu labad. Turpmākā dzīve ir tikai un vienīgi mūsu pašu rokās. 🙂

 

19.04.2012. 

***

Braucot uz semināru „BiznesBUMS”, kas notika Ventaskrastos, biju nez kāpēc iedomājusies, ka tiks runāts tieši par lielo biznesu un ar to saistītām lietām. Bet seminārs izvērtās patiešām jauks un ļoti jautrs. Personīgi man ļoti patika šī semināra otrā diena, kad pie mums ciemojās viesi no „Izaugsmes kvartāla” (Rīga). Dziļi atmiņā patlaban iespiedušies noderīgie Toyota principi (par ko stāstīja Jaroslavs Romanovičs), kas spēj sevi disciplinēt un palīdz sadarboties ar apkārtējiem.

  • Lietas jādara tieši laikā (Just in time). Piemēram, es esmu pilnīgs pretstats šim argumentam. Nekad neko neizdarot laikā, atliekot uz pašu pēdējo brīdi, es vēlāk sūdzos, ka man nav bijis pietiekami daudz laika. Kaut gan laika ir bijis atliku likām. Tieši tāpēc vēlos iemācīties pašai visu darīt laikā, lai pēc tam varētu priecāties, ka viss nesasteidzot ir padarīts. Un tad arī varētu citus pamācīt.
  • Vienmēr ir jānovērtē problēma pašam, jo ne vienmēr apkārtējie redz patieso kļūdas cēloni.
  • No iepriekš minētā izriet, ka ir jāpieņem dažāda veida izaicinājumi. Ne vienmēr Tu vari slēpties aiz kolēģu mugurām.
  • Tev jāpieņem komandas darbs. Jāmācās sastrādāties un saprasties. Viens pats tu, protams, spēj izdarīt daudz, bet, ja tev ir uzticama komanda, tu vari izdarīt visu perfekti. Galvenais ir cienīt viņus un no sirds uzticēties. Sadarbība, tomēr, palīdz veikt darbu daudz efektīvāk.
  • Mēs visi varam uzvarēt. Tikai jānotic sev. Visiem cilvēkiem ir dotas vienādas kārtis, jāprot tik tās izspēlēt pareizā vietā un īstajā laikā un tu jau esi uzvarētājs.
  • Ja tev nesanāk tikt līdz mērķim ar vienu reizi, mēģini savādāk. Izmēģini dažādus variantus. Beigu beigās izdosies!
  • Līdz ar to riski ir nepieciešami, un jebkur dažas kļūdas ir viennozīmīgi neizbēgamas.
  • Šajā punktā par dzīvu piemēru varu minēt sevi – no sākuma apdomā, tad rīkojies. Diemžēl pati nekad neapdomājos, jo vienmēr rīkojos neapdomīgi, strauji un impulsīvi un tad, pārdomājot visu, pārņem kauns. Bet varēja taču būt savādāk. Tieši tāpēc visprātīgāk ir tiešām sākumā apdomāties. Kādreiz uzskatīju to visu par muļķībām, bet ieklausoties arī vecākos, šķiet, jā!, tā ir taisnība. Dzīve un pieredze iet roku rokā ar domāšanu.
Šajā seminārā man sevišķi patika sacītais par kļūdām. Jo kā pieredze rāda – kļūdas ir uzlabojumu sākums. Mēs katrs esam cilvēki un kļūdīties ir cilvēcīgi, tieši tāpēc par pieļautajām kļūdām nedrīkst nosodīt. Bet tas nenozīmē, ka tagad drīkst iet un plātīties, ka tu esi izdarījis kļūdu un domāt, ka tevi tagad neviens nesodīs. Tam visam, protams, ir savas saprāta robežas. Kļūdas veicina izaugsmi. Ja tev kāds brūk virsū un saka : „Tu esi vainīgs!”, pasmaidi un mierīgi atbildi: „Es neesmu vainīgs, process ir vainīgs.”
 Paldies, par doto iespēju iemācīties ko jaunu un patiešām tādu, ko der ielāgot. Tas viennozīmīgi noderēs turpmākajā dzīvē, jo mēs visi esam mūžīgie skolēni.