Laura blogs

igaunija2013

Lauris Mednieks

13.06.2012.

Jaunieši mēģenēs

Šis noteikti nebūs raksts, lai kādam kaut ko pārmestu vai kādu nosodītu. Šis ir pavisam parasts novērojums, kurā vēlos dalīties.

Tagad visi atgriezīsimies bērnībā – kādam tuvākā, kādam – tālāka, bet laikā, kad bijām pavisam bezrūpīgi un viss, ko vēlējāmies, bija spēlēties. Tas ir vecums, no kura mums vajadzētu pamācīties..

Kad biju pavisam jauns man patika pavadīt laiku savā sētā. Man nepatika sēdēt istabā, lai  gan arī tur vienmēr bija interesanti. Mēs ar draugiem patstāvīgi gājām spēlēt bumbu, braukājām ar riteņiem un dārzā lasījām ogas un ābolus. Vienmēr biju pats lēnākais un atpaliku no pārējiem, bet man tas netraucēja. Tas viss mums sagādāja lielu prieku – mēs gājām spēlēt bumbu uz noteiktām vietām autostāvvietās, kur katram stūrim bija sava vēsture, savi notikumi un pat nosaukumi. Mēs braukājām pa ieliņām un devām vietām nosaukumus, kā mēs tās pazinām. Ložņājot pa dārzu mēs kļuvām par džungļu iemītniekiem – uzcēlām teltis un izveidojām savas ciltis, dalījāmies savāktajā un dažreiz rīkojām kariņus.

Kad mēs kaut ko darījām, mēs veidojām pasauli sev apkārt. Mēs nepieņēmām standartus, mēs nenosodījām. Tā bija mūsu pasaule.

Kad paaugāmies, mūsu mīļākā nodarbe bija naglot. Naglojām visu. Dēli pie dēļa, dēli pie koka, naglu sienā, dēli pie sienas. Mēs taisījām beņķīšus – pavisam primitīvus un ne vienmēr lietojamus, bet mēs radījām un šoreiz pavisam reāli. Mums patika savākt dēļus un sētas vidū uztaisīt plostu. Tam bija stūre, paneļi, pudeļu korķi kalpoja kā pogas, piemontējām krēslus un sēdāmies virsū. Neviens no šiem plostiem protams nepameta mūsu sētsvidu, bet mums to arī nevajadzēja. Radot plostu mēs jau bijām izsapņojuši visus iespējamos braucienus jūra vai pa upi. Visneticamākos piedzīvojumus vistrakākajās vietas.  Mēs plostus pabeidzām ar gandarījumu. Tos bijām radījuši mēs paši.

Mēs vienmēr varējām plostus pielabot nākamajā dienā vai pārtaisīt pilnībā. Ja vajadzēja, mēs tos nokrāsojām. Mēs mācījām viens otru. Un apguvām dzīves gudrības – turēt naglu un ļaut citam naglot ir augstākā uzticības izrādīšana, skrūvi var iedzīt, bet naglu neieskrūvēsi, paslavē citus, citādi viņš nepalīdzēs naglot.

Kāds tam visam sakars ar jauniešiem un ko no tā visa var mācīties?

Šobrīd cilvēki dod mums gatavas lietas. Mēs nepiedalāmies radīšanas procesā. Mēs nezinām, cik grūti to bija izveidot vai, kāds darbs tajā ielikts. Tādēļ mēs nespējam to novērtēt un mūsu acīs tas zaudē vērtību. Lietas kļūst pašsaprotamas, ja to dēļ nav jāpacenšas.

Mums apkārt ir izveidota pasaule, kuru mūsu vietā radījuši citi. Mākslīga vide, kurā mēs augam, attīstāmies. Dzīvot jaukā vietā, kur tevi apčubina, protams nav ne vainas, bet vai līderis aug šādā vidē? Vai tad līderim nav jācīnās par sevi un pašam jābruģē ceļš uz savu nākotni?

Dzīve ir vieni vienīgi pretstati. Lai izbaudītu siltumu – jāpārcieš aukstums, lai novērtētu mājas – jādodas tālu projām, lai kļūtu laimīgs – jāpārvar nelaimes. Lai novērtētu to, kas tev dots – jāizjūt tā trūkums.

10.04.2012

Cik “zaļš” esi tu?

Pēdējā laikā man sanācis daudz domāt par pareizu, videi draudzīgu dzīvesveidu. Pabiju Rīgas Skolēnu pašpārvalžu rīkotajā atvērto durvju dienā jauniešu centrā “Kaņieris”, kur kādas skolas pārstāvji stāstīja par savām aktivitātēm, lai piekoptu un popularizētu zaļu dzīvesveidu. Varējām uzdot jautājumus, un dot ieteikumus. Mani tiešām priecēja, ka skolu pārstāvji bija tik ļoti ieinteresēti. Tika apspriests arī veselīgs uzturs, kas dažās skolās ir diezgan aktuāla problēma. Izskanēja dažādi interesanti pasākumi, kas ne tikai jauniešos radītu vēlmi rūpēties par dabu, bet, kas ļoti praktiski palīdzētu to sakopt – sākot ar atkritumu šķirošanu un beidzot ar skolas ūdens patēriņa samazināšanu. Pasākums bija izdevies un uzzināju daudz jauna. Apspriedām arī skolu piedalīšanos ekoskolu programmā.

Darbojoties skolas ekopadomē, mans tiešais pienākums ir propogandēt zaļo dzīvesveidu. Zinu, ka dalība ekoskolu programmā nes ne tikai pienākumus. Vissvarīgākais man šķiet pats tituls – ekoskola, jo tieši skolā var iemācīties, kā palīdzēt dabai, dzīvot ekoloģiski un tai pat laikā arī ekonomiski, jo nav noslēpums, ka dzīvot zaļi bieži vien atmaksājas. Tieši ekoskolu programmas ietvaros nesen pabiju Latvijas ekoskolu konferencē, kur tika apspriests klimata pārmaiņu jautājums.  Pasākums bija interesants, jo paši jaunieši varēja izteikti savas domas. Bija patīkami redzēt tik daudz entuziasma pilnus cilvēkus, kuriem rūp mūsu nākotne un kuri ir gatavi rīkoties. Ar savu klātbūtni mūs pagodināja arī Videas aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis un LR Saeimas Vides apakškomisijas loceklis Ingmārs Līdaka, kurš uzsvēra, ka mēs uz planētas neesam vieni, tādēļ dzīvosim draudzīgi ar dzīvniekiem un nemēslosim. Konference bija interesanta. Ieguvu arī dažādus izziņas materiālus un smēlos idejas turpmākiem pasākumiem.

Pēc konferences devāmies uz Latvenergo Energoefektivitātes centru. Uzzināju šo to jaunu par enerģijas taupīšanu sadzīvē un varējām praktiski pamēģināt, cik grūti ir ģenerēt elektrību. Īpaši interesanti šķita elektromopēdi un elektrovelosipēdi, kā arī prātā aizķērās doma par elektromobiļiem – pilsētas dzīvei pavisam reāls risinājums.

Kā jau var noprast es pats cenšos dzīvot pēc iespējas mazāk kaitējot videi. Daru visu, kas manos spēkos, lai sakoptu vidi, bet mani ieinteresēja, cik “zaļi” ir mani vienaudži, tādēļ devos viņus aptaujāt.

Sintija īpaši nepiedomā pie zaļa dzīvesveida, bet uzskata, ka nekaitē apkārtnei. Viņa atbalsta veselīgu, ķīmiski neapstrādātu pārtiku. Par skolas ēdnīcu izsakās skopi – saka, ka par tādām cenām ēdiens ir pieņemams. Runājot par veģetāriešiem uzskata, ka tas ir apgrūtinājums, jo jāuzņem papildus barības vielas un vitamīni, lai uzturs būtu sabalansēts.
Roberts vairāk vai mazāk piekopj zaļu dzīvesveidu. Kā pats saka – cenšas pie tā piedomāt. Nākotnē domā par elektromobiļa iegādi. Nevēlas būt veģetārietis, jo nespēj atteikties no gaļas. Uzskata, ka katram pašam jāizvēlas, ko viņš vēlas ēst. Ir pārliecināts, ka gaļēdāji ir veselīgāki par veģetāriešiem. Ja finanses atļautu, labprāt mājās uzstādītu saules baterijas, jo tas ilgtermiņā atmaksājoties.
Sanita uzskata, ka piekopj zaļu dzīvesveidu daļēji. Neuzskata, ka tas būtu pārāk liels apgrūtinājums, jo tā audzināta jau kopš bērnības, bet ir pārliecināta, ka pilsēta dzīvojošs cilvēks nespēj pilnībā nodoties zaļajam dzīvesveidam.
Priecē, ka jaunieši piedomā pie sava dzīvesveida un tā ietekmi uz vidi.
Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas projekta ietvaros pabiju arī Klaipēdā, kur kopā ar citiem jauniešiem stādīju kociņus. Bija jauki iepazīt lietuviešu kolēģus, ar kuriem esam izveidojuši projektu “Jauniešu līderu skola”. Iemācījos pāris frāzes lietuviski un labi pavadīju laiku. Pēc darba dienas jutāmies noguruši, bet gandarīti ar paveikto. Citējot Emīlu: “Another job well done”. Kolēģi bija priecīgi par mūsu līdzdalību. Atpakaļceļā nopriecājāmies par jaukajiem Lietuvas ceļiem. Diena bija izdevusies.

Beigu beigās mums katram pašam jāizvēlas savs ieguldījums apkārtnes sakopšanā un saudzēšanā…. Kuru es te cenšos apmuļķot? Es uzskatu, ka tas ir katra pienākums. Vienmēr vajag piedomāt pie tā, ka pēc mums dzīvos mūsu bērni, un kāpēc viņiem vajadzētu dzīvot netīrā un piesārņotā vidē? Uz pasaules mēs neesam vieni, arī dzīvniekiem šī pasaule ir mājas, tādēļ rūpēsimies par to un netraucēsim cits citam dzīvot.

Par zaļu un skaistu nākotni!

28.03.2012.

Domas par jauniešu neaktivitāti Ventspilī

Es Ventspils Jauniešu domē darbojos kopš 2011. gada decembra. Šajā laika posmā ir bijusi jau sava daļa interesantu pasākumu. Bet esmu pamanījis vienu problēmu vairākos pasākumos – cilvēku trūkums. Apņēmos noskaidrot iemeslu jauniešu neaktivitātei un sākumā devos pie pašiem jauniešiem.

Tālu nebija jāmeklē – sāku pats ar sevi. Negribīgi jāatzīst, ka es lielāko daļu savas dzīves esmu bijis neaktīvs/pasīvs cilvēks. Mani neinteresēja nekāda veida pasākumi, manas dienas pagāja rutīnā. Lielu daļu mana brīvā laka aizņēma datorspēles. Iekšēji jutos nelaimīgs. Bija brīdis, kad sapratu, ka tā nevar turpināt. Sāku trenēties sporta skolas “Spars” vieglatlētikas nodaļā, mācījos zīmēt, iemācījos pārvarēt kautrīgumu un komunicēt ar cilvēkiem. Bet viss patiešām mainījās tad, kad mani aizsūtīja uz jauniešu apmācībām. Tas man lika uz visu paskatīties nedaudz savādāk.

Es satikos ar jauniešiem no visas Kurzemes. Gandrīz katrs no viņiem pārstāvēja kādu jauniešu organizāciju. Tieši tur es sapratu, ka es kā Ventspilnieks nenovērtēju iespējas, kas man tiek dotas. Šajā pasākumā bija jaunieši no ļoti mazām Latvijas pilsētām, bet viņi bija atraktīvāki un aktīvāki par mani un jebkuru manu paziņu. Viņiem dotās iespējas ir tik ierobežotas, bet viņi turpina darboties un cenšas padarīt savu dzimto vietiņu par nedaudz foršāku vietu. Padzīvojot šo cilvēku kompānijā trīs dienas es kļuvu kā apmāts ar domu, ka man kaut kas jālabo Ventspilī. Kad atskatos uz sevi, es nemaz nevaru pateikt, kāpēc biju tik neaktīvs. Nolēmu vērsties pie saviem klasesbiedriem.

Klasesbiedrs Gvido teica, ka mūsdienu jaunieši ir pārāk slinki. Viņu istabas ir pilnas ar dažādām laika pavadīšanas iespējām. Skaties TV, spēlē datoru, pačato ar draugiem, klausies mūziku. Viņi nejūtot vajadzību kaut kur doties. Viņš arī piebilda, ka mūsdienu popkultūra degradē jauniešus, kur man viņam diemžēl jāpiekrīt.

Klasesbiedrene Maruta arī piekrita attiecībā uz popkultūras negatīvo ietekmi. Tā popularizējot dzeršanu, smēķēšanu un tusēšanu klubos, kas kļūst par problēmu, ja nav sasniegts pilngadības slieksnis. Kad jautāju viņai, kāpēc viņa pati neapmeklē Jauniešu domes rīkotos pasākumus, viņa atbildēja, ka trūkst informācijas par šiem pasākumiem.

Tas man šķita interesanti, jo skolas par pasākumiem tiek brīdinātas laicīgi. Mēs izsūtām nolikumus un plakātus, kurus pielikt pie sienas, bet šķiet, ka neviens nepapūlas tos izlasīt.

Arī fizikas skolotāja Jana Andersone sniedza savas domas šajā tematā. Mūsdienu jaunatne esot audzināta kā patērētāju sabiedrība. Mums trūkstot ētiskās normas kaut ko darīt, ja mēs pretī neiegūstam acīmredzamu labumu. Mums arī pazudis domāšanas stils ‘’Būs tik jautri, cik paši būsim jautri’’. Mūsdienās mēs gaidām, lai vakara vadītājs mūs izklaidē, un mēs varam sēdēt, neko nedarīt un izbaudīt vakaru. Izklausās diezgan slikti…
Vēl  izskanēja interesanta doma  –  Ventspils ir pilna ar sportistiem un viņiem nav laika apmeklēt pasākumus, jo pastāvīgi jātrenējas. Es uzskatu, ka sava daļa patiesības tajā ir, bet Ventspilī nav daudz tik nopietnu sportistu, kas vienmēr upurē savu brīvo laiku treniņiem.

Kas tad īsti ir ventspilnieku neaktivitātes iemesls? Pie šīs atbildes es tā arī nenonācu.
Bet ir kaut kas, ko mēs varam darīt, lai situāciju labotu. Mums nepieciešama vieta, kur jaunieši var nākt un produktīvi pavadīt savu brīvo laiku – brīvā atmosfērā un pēc paša ieskatiem saplānot ko un kad darīt. Ventspilī nepieciešams jauniešu centrs. Tā būtu vienreizēja vieta, kur jaunieši iemācītos ne tikai prasīt pilsētai, bet arī kaut ko dot pretī, piemēram, rīkojot pasākumus. Un ticiet man – sarīkojot vai palīdzot rīkot pasākumus, mostas interese un vēlme turpināt darboties. Tā būtu vieta, kur aktīvajiem ventspilniekiem sanākt kopā un radīt atmosfēru, kurā dzimtu vienreizējas idejas un nopietni plāni.

Tās nu tikai manas domas. Bet zinu  – ja tāda vieta būtu bijusi laikā, kad es uzaugu, manas dienas nebūtu pavadītas pie TV ar pulti rokā vai datora ekrāna starmešos.